Sunim 1 stunda palikšanas vienatnē pēc sajūtām esot kā 7 – kāpēc nevajadzētu suni atstāt pārāk ilgi vienu

Kad saimnieks aizver aiz sevis durvis, lai dotos uz darbu vai darīšanās, viņa mājdzīvniekam laiks vairs nerit tāpat kā cilvēkam. Viena stunda, kamēr viņš nav mājās, dzīvniekam šķiet kā septiņas

Tā ir kā vesela nedēļa vientulībā, kurā katra minūte stiepjas bezgalībā. Suns vai kaķis neprot skaitīt stundas vai dienas, viņiem nav kalendāra un pulksteņa, taču viņi jūt laiku citādi – ar sajūtām. Viņi dzīvo ritmā, kas noskaņots pēc viena vienīga cilvēka soļiem, pēc viņa balss, pēc durvju atslēgas skaņas, un, kad šī skaņa ilgi neatkārtojas, gaidīšana kļūst gandrīz nepanesama.

Sākumā mājdzīvnieks vēl saglabā tavus pēdējos nospiedumus mājā, viņš iet ošņā, meklē tevi. Spilvens, uz kura tu gulēji, dīvāns uz kura sēdēji, glāsta viņa ķepas un purniņu. Durvju rokturis, kuru tu pēdējoreiz aizvēri, šķiet, saglabā siltumu.

Bet pamazām šīs pēdas izzūd. Un tad sākas nepārejoša meklēšana – viņi smaržo, meklē, tvērienā rauj katru tava aromāta kripatu, it kā domātu, ka tā pēdas var izzust pavisam, un māja kļūs tukša, auksta, sveša.

Viņi sēžas pie loga, lai redzētu, vai nepienāk kāds ēnas tēls, kas līdzinās tev. Viņi guļ pie durvīm, sakļaujot ķepas un klausoties katrā troksnī kā glābiņā. Un tas nav tāpēc, ka viņiem būtu garlaicīgi.

Ne visas aizgājēja mantas drīkst izmest vai sadedzināt – kuras tomēr būtu jāpatur

Dzīvnieki nemeklē izklaidi tā, kā to dara cilvēks. Viņi gaida tāpēc, ka saimnieks ir viņa viss, viss kas viņiem ir šajā dzīvē. Tu esi viņu pasaule – sākums un gals, prieks un drošība.

Lasi vēl: Es sarunājos bezpajumtnieku, izrādījās, ka viņš ir priekšnieks, kurš tikko salauza manas mazmeitas sapni

 

Ja saskaitītu visas stundas, kas paiet šajā klusajā un pacietīgajā gaidīšanā, iznāktu…

Turpinājumu lasi otrajā lapā